Mārtiņdiena

Par Svēto Mārtiņu pārģērbies vīrs bērniem dala cepumus. Palielināt attēlu Par Svēto Mārtiņu pārģērbies vīrs bērniem dala cepumus. (© picture-alliance / KNA-Bild) „Laternas, saule, mēness un zvaigznes.“ Katru gadu 11. novembrī šo piedziedājumu var dzirdēt rudenīgās ielās, pa kurām iet bērni ar pašu gatavotām laternām rokās, dziedot priecīgas dziesmas. Svecītes jautri plīvo laternās un atmirdz bērnu acīs. Satraukti viņi cer ieraudzīt vīru, kurš viduslaiku karavīra uniformā staltā zirgā jāj viņu gājiena priekšgalā.

Šo vīru, kura labie darbi un dāsnums ir zināmi ikvienam bērnam Vācijā, Austrijā un Šveicē, apvij daudzas leģendas. Svētais Mārtiņš ir dzimis 316. gadā kā Mārtiņš no Tūras Sabārijā, kas atrodas tagadējā Ungārijā. Jaunekļa gados viņš iestājās romiešu armijā. Pēc kristīšanas un kļūšanas par bīskapu viņš darbojās kā misionārs, palīdzot nabagiem un atstumtajiem.
Leģenda vēsta, ka pie Amjēnas pilsētas vārtiem viņš sastapis ubagu, tērptu saplēstās drēbēs, kurš svelošajā aukstumā lūdzis palīdzību. Mārtiņam mugurā bijis vien karavīra mētelis, kuru viņš nolēmis sadalīt ar ubagu. Ar zobenu viņš mēteli pārcirtis uz pusēm un pusi atdevis ubagam, kurš par to ir bijis ļoti pateicīgs. Pēc šīs cēlsirdīgās rīcības Mārtiņš izstājās no armijas, lika sevi nokristīt, lai palīdzētu trūcīgiem cilvēkiem un cīņu vietā veltītu sevi cilvēkmīlestībai.


Šis žēlsirdības akts nav vienīgais, ko vēl šobaltdien stāsta par svēto Mārtiņu. Cita leģenda vēsta, kā Mārtiņš kļuva par bīskapu. Tā kā viņš bija pieticīgs cilvēks, viņš nejutās bīskapa amata cienīgs un paslēpās zosu kūtī. Zosu gāgināšana tomēr bija tik skaļa, ka pilsētas iedzīvotāji viņu atrada un aicināja kļūt par jauno bīskapu.

Ļoti iespējams, ka no šīs leģendas ir radusies Mārtiņa zoss tradīcija. Zoss parasti tiek apēsta Mārtiņdienas vakarā pēc laternu gājiena. Mūsdienās daudzviet zoss cepeša vietā galdā tiek likts karstvīns, karsts kakao un īpaši cepumi ("Weckmänner"). Tie ir veidoti kā cilvēciņi ar pīpi zobos. Pēc gara laternu gājiena svaigā gaisā šāds cienasts sasilda sirdis un piepilda vēderus. Ziemassvētku noskaņa Palielināt attēlu Ziemassvētku noskaņa (© picture-alliance / KPA/Theissen)

Līdz pat mūsdienām nav zināma iemīļotā laternu gājiena izcelsme. Daudzviet tas aizstāj Mārtiņdienas ugunskuru, kas vēl joprojām tiek aizdegts daudzās Eiropas pilsētās un ciemos. Agrāk tas simbolizēja svētuma gaismu, kas izgaismo tumsu tāpat kā Mārtiņš ar saviem labajiem darbiem viesa cerību gaismu nabago ļaužu dzīvēs. Tomēr lielā, sprakšķošā ugunskura tradīcija pamazām izzūd, bet laternu gājiens joprojām ir plaši izplatīta un skaista paraža. Gan lieli, gan mazi priecājas par bērnu gājienu, kuri ar laternām un dziesmām izgaismo tumšās ielas: „Ielās atkal laternas spulgo, mīļais Mārtiņ, nāc un lūko.“

Teksts: Denise Kotulla

Mārtiņdiena

Daudzi Vācijas iedzīvotāji Mārtiņdienā svin arī Mārtiņa Lutera dzimšanas dienu, kas ir 10. novembrī.