Vācijas ārlietu ministra Zigmāra Gabriela laikrakstā „Diena“ publicētais raksts (23.03.2017)

Cīnīties par spēcīgāku Eiropu.

Eiropa, Tev ir dzimšanas diena! Pirms 60 gadiem, 1957. gada 25 martā, Eiropas Savienības dibinātājvalstis parakstīja Romas līgumus. Šis datums iezīmē izšķirošu pagriezienu pasaulē, īstenojot visveiksmīgāko brīvības, miera un labklājības projektu.

Tas ir iemesls gandarījumam.

Tomēr pēc 60 Eiropas gadiem mēs arī esam nonākuši krustcelēs. Finanšu krīze un bēgļu jautājums nesaudzīgi atklāja Eiropas apvienošanās projekta vājās vietas. Pēc dažām dienām Lielbritānija paziņos par savu vēlmi izstāties no Eiropas Savienības. To var salīdzināt ar modinātāja zvanu. Mums ir jāvienojas par to, ko mums nozīmē Eiropa, ko mēs gribam sasniegt  ar mūsu Eiropu un ko mēs tālab esam gatavi ieguldīt.

Ar šiem jautājumiem ir saistīta Romas līgumu gadadienas patiesā nozīme.

Patlaban pret Eiropas vienības projektu bieži tiek izrādīta reti naidīga attieksme - gan no iekšpuses, gan no ārpuses; tie ir gan populisti, kuri liekulīgi runā par vienkāršiem risinājumiem, gan autokrāti, kuriem nav pieņemamas mūsu vērtības. Viņi visi grib veidot regresīvu Eiropu vai arī pat to sagraut.

Man ir skaidrs, ka Eiropas vienības ceļš ir pareizais un vienīgais ceļš. Būsim godīgi: krīžu satricinātajā pasaulē, kurā ir zudis tik daudz no tā, par ko bijām pārliecināti, Eiropas valstis var veiksmīgi aizstāvēt savas intereses un vērtības tikai tad, ja tās runā vienā balsī. Neviena Eiropas valsts, arī Vācija ne, to vairs nevar paveikt viena pati. Kopā mēs nozīmējam nesalīdzināmi vairāk un esam nesalīdzināmi spēcīgākas nekā tas būtu atsevišķu valstu summā. Tāpēc mums ir jāsaliedējas vēl ciešāk.

60. gadadienai tāpēc ir jābūt kā cerību zīmei, kā aicinājumam cīnīties par Eiropu.  Mēs nedrīkstam klusēt, kad par mērķi tiek izvirzītas Eiropas vienības beigas.

Cīņa par Eiropu, tas nozīmē aizstāvēt mūsu kopīgās Eiropas vērtības. Mēs gribam dot perspektīvu tai Eiropai, kas mums gadu desmitu gaitā ir nodrošinājusi brīvību un stabilitāti. Eiropas projektu veido tiesiskums un demokrātija, savstarpējā solidaritāte un daudzveidība. Mums par to jāiestājas gan ārējās, gan iekšējās attiecībās.

Cīņa par Eiropu, tas nozīmē arī to, ka ir jāaizstāv līdzšinējie sasniegumi. Līdzšinējās  integrācijas samazināšana mums nepalīdzēs. Mēs kopīgi pārdzīvojām valsts  parādu krīzi. Mēs strādājam pie tā, lai Eirozonā visi ar paļāvību raudzītos uz priekšu, lai visur sāktos jauna izaugsme un lai jaunas darba vietas palīdzētu radīt jaunas perspektīvas. Lai to sasniegtu, mums būs vēl vairāk jāpadziļina Ekonomikas un monetārā savienība. Nevis lai norobežoties no citiem, bet gan tāpēc, ka līdz šim nekas cits mūs nav vienojis tik cieši kā kopīgā valūta.

Bet mūsu ceļš ved vēl tālāk - patlaban mūsu vēsturiskais uzdevums ir labākas un stiprākas Eiropas radīšana. Mums kopīgi jāinvestē Eiropas Savienībā un nākotnes interesēs jāpilnveido mūsu laiku nozīmīgākais miera un labklājības projekts.

Pirmkārt, tas attiecas uz Eiropas ārējo un drošības politiku. Pienācis laiks atvadīties no priekšstata, ka mēs paši Eiropā nenesam atbildību par mūsu drošību. Ir pareizi teikt, ka Eiropai beidzot jākļūst pieaugušai. Partnerība ar ASV un NATO ir transatlantiskās vienotības galvenais balsts. Tomēr Eiropas Savienībai jāspēj kaimiņos notiekošās krīzes un konfliktus pārvarēt saviem spēkiem. Pirmie soļi ir sperti, tagad kārta nākamajiem.

Otrkārt, mums ir nepieciešama Eiropas ārējo robežu apsardzība, kas patiešām atbilst savam nosaukumam.  Eiropas iekšējās robežas daudzējādā ziņā ir zaudējušas nozīmi. Tas ir lielisks sasniegums. Bet tikpat nozīmīgas ir arī spēcīgas ārējās robežas. Ņemot vērā krīzes mūsu kaimiņos un bēgļu straumes, mēs redzam, cik svarīgi ir efektīvi apsargāt mūsu robežas. Ja gribas izmantot Šengeni, ir jāspēj novirzīt  ārējo robežu apsardzei nepieciešamos līdzekļus. Patlaban veiktas zināmas iestrādes, tomēr mums ir jāiet vēl tālāk. Tas ir Eiropas uzdevums, kura risināšanā jāiesaistās mums visiem, ne tikai  tiem, kurus attiecīgās problēmas skar visvairāk.

Treškārt, Eiropai jāuzlabo darbs iekšējās drošības jomā. Cīņā pret terorismu ir jādodas kopīgiem spēkiem. Uzlabojot sadarbību un dažāda veida apmaiņu, mēs varam sasniegt vairāk un mums ir jāsasniedz vairāk. Cilvēkiem Eiropā nav jābaidās. Ne Briselē, ne Parīzē, Berlīnē vai kādā citā vietā. Brīvība un drošība iet roku rokā.

Ceturtkārt, mums daudz vairāk jāatsauc atmiņā, ka Eiropas solījums vienmēr ir bijis arī solījums nodrošināt labklājību. Vienotais tirgus ilgu laiku lielākajai daļai cilvēku spēja nodrošināt labklājību. Tomēr pārāk daudzus cilvēkus Eiropā ir pārņēmusi sajūta, ka viņi vairs nav ieguvēji no kopīgās Eiropas, bet gan ir atstāti novārtā. Tas mums ir jāizprot un jānovērš. Tāpēc manā skatījumā cīnīties par Eiropu nozīmē stiprināt vienoto tirgu un uztvert nopietni Eiropas projekta sociālo dimensiju. Mums ir nepieciešams jauns ietvars izaugsmei un labklājībai. Tāpēc ir vajadzīgas Eiropas investīcijas digitālajā infrastruktūrā, izglītībā un zinātnē. Mēs neesam vienīgi Eiropas nodokļu maksātāji vai finansējuma saņēmēji. Pateicoties Eiropai, mēs visi būsim ieguvēji, ja mums izdosies līdzekļus izlietot labāk un ja visi vienlaikus būsim gatavi veikt konkurētspējas saglabāšanai nepieciešamās reformas.

Mēs gribam stāvēt plecu pie pleca, lai no Romas atskanētu signāls, kas liecinātu par mūsu, eiropiešu, gatavību ķerties pie darba, par to, ka mēs iestājamies par Eiropu, kuru vēlamies veidot labāku. Tas mums izdosies, ja mēs nepadosimies bailēm, ja ar drosmi un pašapziņu varēsim atdzīvināt Eiropas garu, ja iesaistīsim visus un dažreiz arī apšaubīsim kādu nacionālo noskaņojumu.

Vācija ir gatava rīkoties.