Eiropas lietu valsts ministra Mihaēla Rota runa konferences “Reformācija mūsdienu pasaulē – Reformācijai 500 gadi”

17.03.2017

Iedomājieties, ka jūs apmeklējat ģimenes locekļus, kuri dzīvo vairāku tūkstošu kilometru attālumā. Jūs stāstāt saviem radiniekiem par novatorisku attīstību, kas norisinājusies dzimtenē. Par spēcīgām idejām, kas tomēr ir mainījušas tik daudz no tā, kas šķitis nemainīgs. Radi to noklausās un ir sajūsmā: beidzot kaut kas notiek, beidzot tiek salauztas vecās struktūras un rodas kaut kas jauns.

Apmēram tā tas droši vien norisinājās, kad pirms 500 gadiem reformācija nonāca līdz Rīgai. Toreiz, 1517. gadā Andreass Knepkens devās pie sava brāļa Jākoba, kurš dzīvoja Rīgā. Pirms tam Andreass Knepkens Treptovā Pomerānijā bija saticis Johannesu Bugenhagenu, Mārtiņa Lutera ciešu sabiedroto. Jau toreiz Knepkens bija sajutis kaut ko no reformācijas gara un atveda to līdzi uz Rīgu.

Andreass Knepkens apmetās uz dzīvi Rīgā un kļuva par Sv. Pētera baznīcas kapelānu. 1519. gadā viņš atkal devās uz Pomerāniju, turpināja studijas un strādā skolā. Pēc tur notikušā svētbilžu grautiņa viņš drīz vien atkal ieradās Rīgā un sāka šeit izplatīt reformācijas mācību. Līdz ar to Lutera 95 tēzes samērā agri nonāca Rīgā. Šajā laikā norisinājās arī tieša sarakste ar Mārtiņu Luteru.

1522. gada 23. oktobrī Andreass Knepkens tika iecelts par Sv. Pētera baznīcas arhidiakonu. Tas bija kaut kas jauns, jo līdz tam tiesības iecelt amatā mācītājus un diakonus bija vienīgi Domkapitulam. Turpretim Knepkens pie sava amata tika ar pilsētas domes un ģilžu atbalstu. Līdz ar to lēmumu par baznīcas amatu lielā mērā pieņēma politiķi.

Sv. Pētera baznīca kopš 1522. gada kļuva par reformācijas šūpuli Rīgā, tagad tā ir jau kļuvusi par pasaules kultūras mantojuma daļu. Vēl joprojām Rīgas iespaidīgajā arhitektūrā atspoguļojas reformācijas bagātais mantojums. Rīga ar tās vecpilsētu, brīnišķīgajām baznīcām un ieliņām, slaveno jūgendstila kvartālu un fascinējošo moderno arhitektūru ir pasaulei atvērta eiropeiska pilsēta. Tās laukumi aicina satikties un apmainīties viedokļiem. Šķietami bez grūtībām Rīga saglabā veco, pieņem jauno, ļaujot labi sadzīvot vienam ar otru.

Savstarpēji saistītas ir ne tikai reformācijas pilsētas Vitenberga un Rīga. Ciešas saites vieno arī sadraudzības pilsētas Brēmeni un Rīgu. Rīgu 1201. gadā dibināja bīskaps Alberts fon Bukshēvdens no Brēmenes. Cik brīnišķīgi, ka šodien konferencē piedalās arī Renke Brāmss, Vācijas Evaņģēliski-luteriskās Baznīcas pārstāvis no Brēmenes! Man prieks arī par to, ka ar Vācijas Ārlietu ministrijas atbalstu sakarā ar reformācijas jubileju uz Rīgu varēja atbraukt koris no Brēmenes.  

Pēc tā visa Jūs jau varat secināt, ka sadarbība ar Rīgu, Latviju un visu Baltijas jūras reģionu mums Vācijā ir ārkārtīgi svarīga! Pagājušajos gadu desmitos Eiropa ir aizvien ciešāk saaugusi kopā. Tā ir liela svētība! Un šo Eiropas saliedētību mēs vēlamies veicināt un stiprināt – arī un jo īpaši šajos nemierīgajos laikos.

Un tas attiecas ne tikai uz politiku, ekonomiku un sabiedrību, bet arī uz mūsu reformācijas 500 gadu atceri. Reformācijas jubileju mēs šogad svinam visā Eiropā – no Turku ziemeļos līdz Romai dienvidos, no Dublinas rietumos līdz Rīgai austrumos. Un tā nav tikai sakritība, ka konference „Reformācijas nozīme mūsdienu pasaulē“ notiek tieši Rīgā. Pateicos Latvijas Universitātei un Vācijas Evaņģēliski-luteriskajai Baznīcai Latvijā par tās organizēšanu.

Dāmas un kungi!

Pirms 500 gadiem, 1517. gada 31. oktobrī, kā vēsta avoti, Mārtiņš Luters pienagloja savas 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Šī „Tēžu pienaglošana“ Vitenbergā iezīmēja reformācijas sākumu. Ar savu pret Romas katoļu Baznīcu vērsto kritiku par indulgenču tirdzniecību un pāvestu pārmērīgo greznību Mārtiņš Luters novilka robežas ne tikai garīgajai, bet arī pasaulīgajai varai. Reformācija atbrīvoja baznīcu no sevis pašas. Tā atbrīvoja ticību no reliģiska sastinguma un institucionālas uzurpēšanas.

Tagad, 500 gadus vēlāk, mēs atskatāmies uz drosmīgu vīru pie jauno laiku sliekšņa, kurš devis lielu ieguldījumu mūsdienu sabiedrības attīstībā. Reformācija ir devusi svarīgus impulsus mūsdienu izpratnei par brīvību, izglītību un sabiedrības dzīvi.

Tas ietver tiesības maldīties. Mārtiņš Luters arī bija sava laika bērns ar acīm redzamām vājībām un – no mūsdienu skatupunkta raugoties – nepieņemamām pozīcijām. Mēs kategoriski distancējamies īpaši no Lutera naidīgajiem izteikumiem par ebrejiem.

Galu galā reformācija nebija tikai viena vīra, bet gan daudzu vīru un arī sievu veikums. Jāpiemin kaut vai tikai Huldrihs Cvingli un Johannes Kalvins Šveicē, Mikaels Agrikola Somijā vai Jans Huss Čehijā. Neaizmirsīsim arī tādas sievietes kā Elizabete fon Rohlica, Magdalēna fon Štaupica vai Elizabete fon Brandenburga, kuras izplatīja reformācijas ideju.

Tātad reformācijas saturu nenoteica vienīgi vācieši un vīrieši. Reformācija bija pārliecināta eiropiete, pat pasaules pilsone.  Mārtiņš Luters apcerīgajā Vitenbergā iekustināja akmeni, kas ripodams dramatiski pārmainīja Vāciju, tad Eiropu un visbeidzot visu pasauli – gan politiskā un sabiedriskā, gan kultūras un garīgajā ziņā.

Mārtiņš Luters bija ne tikai ticīgs vīrs, bet arī „politisks cilvēks“. Viņš ieņēma skaidru pozīciju un aizstāvēja to toreizējo autoritāšu priekšā. Viņa vēstījums mums visiem bija skaidrs: Iejaucieties! Nenovērsieties! Izturieties nopietni pret savu atbildību Dieva un pasaules priekšā! Pārmaiņas uz labu un progresa virzienā ir iespējamas. Arī un it īpaši grūtos laikos.

Un tas ir aktuāli arī mūsdienās: reformācija nebūt nav pabeigta nodaļa vēstures grāmatās. Tā mums dod paliekošu uzdevumu, arī šeit un tagad. Tā atgādina mums, lai mēs vienmēr kritiski izvērtētu savu rīcību. Tā mūs mudina sekot savai sirdsapziņai un uzņemties atbildību par savu rīcību.

Lutera „še es stāvu“ ir uzdevums atsaukties uz savu sirdsapziņu. Politikā tas ne vienmēr ir viegli. Pēc kā es vados? Kur es beigās nonākšu, arī savu politisko lēmumu rezultātā? Vai tā ir partija? Abstrakta ideja? Vai tomēr sirdsapziņa.

Es pats esmu ticīgs kristietis, jau daudzus gadus Kurhessenes-Valdekas Evaņģēliskās Baznīcas sinodes – mana reģiona baznīcas parlamenta  - loceklis. Ne tikai kopš esmu stājies Eiropas lietu valsts ministra amatā, bet jau vairāk kā 18 gadus parlamentārieša amatā mani pavada jautājums: kristietis un politiskā darbība, kā ir iespējams saskaņot šīs divas pasaules?

Nav jau tā, ka, kļūstot par parlamentārieti vai ieņemot amatu Ārlietu ministrijā, savu ticību var nodot kā mēteli garderobē, man kā kristietim mana ticība ir mans pavadonis un padomdevējs arī politiskajā dzīvē. Tas nebūt nenozīmē, ka es politikā darbojos ar Bībeli rokās. Tomēr, lai orientētos aizvien nepārskatāmākajā pasaulē, ticība var būt kā iekšējais kompass, kas mums palīdz atrast pareizo ceļu. Un mierinājumu dod pārliecība par to, ka beigu beigās nav iespējams krist zemāk, ka vien Dieva rokās.

Mans ikdienas darbs Ārlietu ministrijā nozīmē grūtās sarunās panākt kompromisus. Ir nepieciešama izturība. Un pacietība. It īpaši neveiksmju brīžos man palīdz mana ticība. Mums, kristiešiem, spēku un brīvību piešķir tas, ka mēs apzināmies savas robežas, tomēr esam apņēmīgi padarīt pasauli nedaudz labāku.

Kāds slavens Lutera citāts vēsta: „Mēs vēl neesam, mēs tikai topam. Tas vēl nav paveikts, bet rit pilnā sparā. Tās nav beigas, tas ir ceļš.“ Kāds var jautāt, kādēļ arī valsts un politiķi piemin baznīcvīra dzīvi un darbu. Atbilde ir skaidra: reformācija fundamentāli atjaunoja ne tikai baznīcu. Tā nesa sev līdzi arī dziļas pārmaiņas politikā, sabiedrībā un kultūrā, ko arī mūsdienās izjūt ne tikai kristieši, bet arī citu ticību pārstāvji un neticīgajie. Tādējādi reformācija attiecas uz ikvienu no mums.  

Es uzskatu, ka indivīda ticības apliecinājumam neatkarīgi no konfesijas nevajadzētu mūsu apgaismotajā sabiedrībā izraisīt sašutumu. Ticība nav tikai privāta lieta. Mūsu sabiedrības Eiropā nav homogēnas, tās ietekmē dažādas kultūras, etnosi un reliģijas.

Tādēļ Eiropai vajadzētu paškritiski izvērtēt jautājumu: Kas mūs vieno? Kas ir mūsu kopīgā vērtību izpratne. Kādos jautājumos krasi atšķiras mūsu izpratne? Cik daudz kopīgā ir nepieciešams un cik daudz dažādā ir iespējams? Uz šiem jautājumiem nav vienkāršu atbilžu, tās mums jāatrod kopīgi, pamatojoties uz dialogu, toleranci un cieņu.

Un šeit ļoti svarīga loma ir baznīcai. Tās loma un uzdevums ir ne tikai slavēt Dievu, bet arī stiprināt sabiedrības saliedētību un aizsargāt mūsu kopīgās vērtības. Vai tā būtu mūsu atbildība par bēgļiem un politiski vajātajiem, vai mūsu atbildība par mieru un taisnīgumu visā pasaulē. Es uzskatu, ka politika salīdzinājuma ar reliģiju ir svarīgāka, tomēr starp politiku un baznīcu pastāv auglīga spriedze.

Šajos laikos mūsu vērtības bieži vien tiek apšaubītas. Baznīcas uzdevums ir rādīt labu piemēru un saglabāt mūsu vērtības. Baznīca arī sev var kritiski uzdot jautājumus, kā to darīja Luters. Baznīca pati ir "semper reformanda", proti, vienmēr mainīga.

Baznīca skaidri demonstrē arī sabiedrības daudzveidību, vienlīdzību un toleranci. Tā ir liela bagātība, ka mums vadošos amatos ekonomikā un sabiedrībā ir aizvien vairāk sieviešu. Kādēļ gan šajā ziņā būtu jāatpaliek baznīcai?

Tas, ka par mācītājām tiek ordinētas arī sievietes un viņas dievkalpojumos lasa sprediķus, pauž to, ka vīrietis un sieviete ir radīti vienlīdzīgi un līdz ar kristīšanu ir vienoti Kristū. Tā nav tikai modernā laika tendence, bet gan skaidrs apliecinājums cilvēku vienlīdzībai.

Un to mums demonstrēja jau reformācija pirms 500 gadiem, jo tā galu galā bija vīriešu un sieviešu kopīgs darbs.

Dāmas un kungi!

Reformācija ir reformējusi ne tikai ticību. Tā bija arī mediju revolūcija un izglītības ofensīva, kuru virzīja Mārtiņš Luters un viņa domubiedri, piemēram, veidojot tautas skolas zēniem un meitenēm.

Arī mūsdienās mūsu jaunatnes izglītība ir liela vērtība. Mums jāmudina jauniešus ticēt sev, ieklausīties savā sirdsapziņā. Mums jāpanāk, lai viņi spētu iedziļināties lietu būtībā un uzdot neērtus jautājumus. Mums jāiedrošina jaunieši nebaidīties vienkāršās atbildēs meklēt dziļāko jēgu un neuzticēties iedomātām absolūtajām patiesībām.

Mums jādod viņiem līdzi stabils vērtību pamats, lai viņi būtu modri pret tiem, kuri mūsu sabiedrībā vēlas sēt naidu un nesaticību. Lai jaunie ļaudis pašapzinīgi varētu teikt: „Še es stāvu un citādi nevaru!“

Reformācijas 500 gadi ir iemesls svinībām, bet arī iemesls no mūsu mainīgās vēstures ar visiem tās pacēlumiem un kritumiem gūt pareizās mācības nākotnei.

Vācija un Latvija, arī visa Eiropa ir vienoti, pateicoties kopējam reformācijas mantojumam. Šis mantojums uzliek man par pienākumu Eiropas projektu, šo miera un sadarbības projektu, kopā ar Jums visiem spēkiem turpināt un attīstīt. Tam ir nepieciešams ikviens no Jums ar visiem Jūsu talantiem, idejām un zināmu devu Lutera drosmes.

Novēlu daudz prieka un iedvesmas šajā svarīgajā konferencē!